reinis dzudzilo ©

Berta.me

  1. MEMENTO

    Mobilais Muzejs. Nākamā sezona

    Kuratore: Solvita Krese

    03/06 - 29/08/2021

    Bijušās tekstilfabrikas „Boļševička” teritorija

    Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs

     

    1. Vai varat pastāstīt par darba sākotnējo ieceri? Un arī kāds bija šī darba liktenis pēc 2016. gada Tēlniecības kvadriennāles?
     
    Darbs tika radīts kā doma par to, ka cilvēks, tāpat kā arhitektūra un pilsēta, ir mainīga un viss ir pārejošs un transformējošs. Vecrīga, kura ir Rīgas vēsturiskais centrs, ir arhitektūrā blīva. Mēs tajā atradām pavisam senu un vecu ēku, kura, saglabājot atmiņu par spozmi, piedzīvo savu norietu. Tā joprojām atrodas nozīmīgā vietā, kura iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā.

    Uz pusabrukušās un gandrīz pamestās (tajā dzīvoja daži cilvēki un kaķis) ēkas jumta mēs novietojām 25 m garu, telpisku romiešu tekstu, kurš tika verga teikts Romas imperatoram ausī, kad viņš tika sveikts, atgriežoties pilsētā no karagājiena. “RESPICE POST TE. HOMINEM TE MEMENTO” ir aicinājums atcerēties nāves klātbūtni.

    Zīmīgi, ka šis aicinājums bija ieraugāms skatītājam, vērojot darbu no Kungu ielas, kur skatītāja ģeogrāfiskā atrašanās semiotiski patiprina mīta stāstu.

    No Kungu ielas ir ieraugāma ēkas pagalma fasāde, savukārt tās prominentā seja atrodas Peitavas ielā 9/11 un, kā mēs vēlāk, jau pēc objekta eksponēšanas vietas atrašanas, uzzinājām, šajā ēkā 18.gs. beigās notika pirmās brīvmurnieku ložas sanāksmes.

    Darba liktenis, kā jau vairumam lielformāta instalācijām, sevī ietver šo pašu romiešu citātu, jo darbi nereti ātri apliecina savu mirstīgumu. Skaisti bija tas, ka “RESPICE POST TE. HOMINEM TE MEMENTO” sāka mirt jau dažas nedēļas pēc tam, kad tas tika atklāts. Ievērojām, ka burti sāk pamazām sairt, virzienā no augšas uz leju. Laika zobs bija kaiju un kraukļu izskatā. Burtu formu – putuplastu tie knābāja lēnam, pamazām izdzēšot nozīmi.

    Santa Hirša kvadriennāles katalogā rakstīja - Apvienojot dabisko pilsētvides scenogrāfiju – puspamestu un pussabrukušu Vecrīgas namu – ar seno romiešu teicienu “Respice post te, hominem te memento” ("Paskaties atpakaļ. Atceries, ka esi tikai cilvēks"), mākslinieki interpretē klasisko memento mori tēmu, atgādinot par visa dzīvā nepastāvīgo dabu un mūžīgo nāves klātesamību it visā.

     

    2. Zinu, ka darbs sastāvēs tikai no viena vārda - MEMENTO - varbūt varat pastāstīt par darba transformāciju Boļševickas izstādē?

     

    Kad mēs tikām uzrunāti no LLMC piedalīties “Izūdošajā mākslas parkā”, darbs pēc 2016. gada demontēšanas bija fiziski pazudis pavisam, tāpēc, domājot par tā atgriešanos, tam šķērsojot laiku un rodoties no jauna, bija jātransformējas.

    Tagad tas slejas no gruvešu kaudzes. Pašas mājas vairs nav. Ir mājas pīšļi, kuri, domājot un atceroties darbu 2016. gadā, ir radušies no sagruvušas ēkas ķermeņa.

    Arī teikums vairs nav, ir palicis viens vārds. Pēdējais vārds. MEMENTO, kas nozīmē - ATCERIES. Tas galvā viegli ļauj iztēloties otru zināmu vārdu ar ko tas bieži tiek lietots kopā, tas ir - MORI.